Sešgadnieku reforma – eksperiments vai dzīves nepieciešamība?

Vai bērns ir gatavs sešos gados sēsties skolas solā? Ko sešgadniekiem mācīs 1.klasē? Kur paliks septiņgadnieki? Tie ir tikai daži no satraukto vecāku jautājumiem, kuriem, iespējams, pirmajiem būs jāsūta skolā savi bērni sešu gadu vecumā. Vecāki ir nobažījusies, ka ar viņu bērniem eksperimentēs kā ar “trusīšiem”. Līdzīgi tas jau noticis astoņdesmito gadu beigās, kad iecere bērnus sēdināt skolas solā sešu gadu vecumā cieta neveiksmi. Vai tiešām atkārtosies reiz jau pieļautā kļūda vai varbūt jaunā reforma sola labākus rezultātus?

Pāreja notiks pakāpeniski
Alūksnes pilsētas sākumskolas direktores vietniece izglītības jomā un Alūksnes un Apes novadu sākumskolu metodiskās apvienības koordinatore Anita Junkure piedalījusies vairākos semināros par gaidāmajām reformām izglītībā. “Šobrīd skaidri pateikt, ka reforma būs un bērniem būs jāsāk mācīties 1.klasē sešos gados, nevar. Pēc parakstu vākšanas pret reformu pastāv iespēja, ka Saeima var lemt reformu neīstenot,” skaidro A.Junkure. Ja tomēr iecerētā reforma notiks, būs ļoti daudz grozījumu izglītības likumos.
“Šobrīd izstrādā un aprobē jauno mācību saturu. Tas tiek veidots, ņemot vērā, ka skolā 1.klasē mācīsies sešgadīgi bērni. Mācību darbs 1.klasē būs līdzīgs, kā šobrīd ar sešgadīgajiem bērniem strādā bērnudārzos. Pāreja notiks pakāpeniski. Savukārt tie bērni, kuri jau mācās skolā, turpinās mācīties pēc vecās programmas. Bērni, kuriem būs septiņi gadi un kuriem arī būtu jāsāk mācīties 1.klasē, to arī darīs, vien mācību saturs būs cits. Būs jāveido divas 1.klases. Vienā 1.klasē mācīsies septiņgadīgie bērni, bet otrā 1.klasē - sešgadnieki. Sākumskolā tas problēmas neradīs, bet nezinu, kā būs mazajās lauku skolās, kur bērnu ir maz,” teic A.Junkure.
Viņa atzinīgi vērtē satura veidotājus, kuri sadzird pedagogu ieteikumus, komentārus un ņem tos vērā. Kā vienīgo nepilnību A.Junkure min šobrīd notiekošo programmas testēšanu jeb aprobāciju, kas notiek, apmācot septiņgadīgus bērnus, nevis sešgadīgus.

Mācīsies darbojoties
Izglītības iestādēm jeb skolām jaunajiem pirmklasniekiem būs jāpielāgo vide, vairāk paredzot vietas aktivitātēm, atpūtas zonai. “Lai mācību procesā varētu vadīt dažādas stundas, vide būs jāpielāgo. Mācību procesā, kas balstīts uz kompetenču pieeju, fokusā ir reālās dzīves problēmas. Kā no idejas tikt līdz lietai! Piemēram, kā svētkiem uzklāt galdu, pagatavot salātus, izmērīt laukumu un tamlīdzīgi. Skolēni mācīsies darbojoties, attīstīs radošumu, uzņēmību, uzņēmējspēju. Jaunie standarti un vadlīnijas būs valstiski izstrādāti. Izstrādātas būs arī mācību priekšmetu programmas, kuras skolas varēs izmantot, vai arī varēs lemt par savu programmu izveidi. Skolām būs diezgan liela brīvība. Tas ir gan labi, gan slikti. Tas varētu traucēt skolēniem, kuri pāriet uz citu skolu mācību gada vidū,” stāsta A.Junkure.

Reforma ir nepieciešama
A.Junkure norāda, ka reforma izglītībā ir nepieciešama. “Pati dzīve pieprasa reformas. Es kā pedagoģe savā darbā jau esmu veikusi reformu. Ar bērniem nevar strādāt tā, kā strādāja iepriekš.  Pati meklēju jaunus metodiskos paņēmienus, lai stundas būtu interesantas un jēgpilnas. Mūsdienu bērni aug tehnoloģiju laikā. Viņu dzīve ir citādāka nekā mūsu bērnībā. Bērni ir aktīvi, zinātkāri un tieši. Arī skolotājam ir jāiet laikam līdzi. No reformām nevajag baidīties,” saka A.Junkure.
Redzot izglītības satura fragmentus, skolotāji ir kļuvuši mierīgāki un reformas pieņem. “Skolotāji saprot, ka tas nebūs nekas neizdarāms vai ārkārtējs. Pedagogiem būs savā starpā vairāk jātiekas un jāsadarbojas,” uzskata A.Junkure. Jautājums ir par mācību un metodiskajiem līdzekļiem, kuri tiek izstrādāti jaunā mācību satura apguvei, – vai pietiks finansējuma?

Katrs bērns ir atšķirīgs
Vai sešgadnieks ir gatavs sēsties skolas solā? “Vecākiem nevajag baidīties. Protams, bērni savā attīstībā ir ļoti dažādi, tādēļ paši vecāki varēs izlemt, vai bērns ir gatavs skolai sešos vai septiņos gados, un neviens netiks piespiests. Jau šobrīd vecāki var izvēlēties, cik gados laist bērnu skolā, un izvēle bija dažāda. Ir bērni, kuri sākuši skolā mācīties sešos un arī astoņos gados. Vai bērns iekļāvās skolā? Atkarīgs no bērna. Daži astoņos gados nespēj iekļauties, bet daži sešos gados ļoti labi iekļaujas. Galvenais, lai bērns ir vesels gan fiziski, gan emocionāli,” skaidro A.Junkure. Ir svarīgi bērniem trenēt atmiņu, iztēli un gribu. “Griba nozīmē darīt arī to, ko negribas darīt,” viņa piebilst.

Zinātkārs un priecīgs bērns
Alūksnes novada koordinators pirmsskolas jomā, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Sprīdītis” vadītājas vietniece izglītības jomā Anta Apine informē, ka Valsts izglītības satura centrs, veidojot jaunās programmas, domā par vecumam atbilstošu, savstarpēji saistītu un pēctecīgu saturu visās izglītības pakāpēs. Paredzētais pirmsskolas izglītības mērķis ir zinātkārs un dzīvespriecīgs bērns, kurš tiek apmācīts bērna vecumam, interesēm atbilstošā veidā. Pēc reformas apmācība pirmsskolā paredzēta tikai integrētu rotaļdarbību veidā. Būtisks uzsvars ir ne tikai uz konkrētām zināšanām mācību jomās, bet uz caurviju prasmēm: pašizziņu un pašvadību, domāšanu un radošumu, sadarbību un līdzdalību, digitālo prasmi.
“Mērķis nav iesēdināt sešgadnieku skolas solā, bet radoši apmācīt, un ir vienalga, kur viņš atradīsies - skolā vai bērnudārzā, ja tiks apmācīts vecumam atbilstoša veidā. Kā tas izdosies, šobrīd nevar prognozēt, jo programma nav pilnībā izstrādāta. Saturiski ideja liekas laba, bet, kā īstenosies dzīvē, to nevar pateikt. Programmas izstrādē un aprobācijā ir iesaistīts ļoti daudz cilvēku, un nav tā, ka izlemj maza grupiņa cilvēku,” skaidro A.Apine.
Mācību jomu koordinatoru uzdevums novados ir iepazīstināt savas jomas pedagogus ar jauno mācību saturu un sniegt atgriezenisko saikni mācību satura izstrādātājiem. Arī Alūksnes, Apes novadu pirmsskolu kolektīvi ir saņēmuši visus šobrīd pieejamos materiālus, jaunās izglītības sistēmas programmas paraugus, ar kuriem iepazīstas, analizē, formulē savu viedokli.

Jāstrādā progresīvi
A.Apine norāda, ka jaunās programmas īstenošanā liela nozīme būs skolotājiem, kurus nepieciešams ne tikai apmācīt, bet rosināt domāt citādāk. Programma paredz galarezultātu konkrētam vecumam. Skolotāja ziņā ir tāda apmācības veida organizēšana, metodes, kuras ir vislabākās konkrētās grupas konkrētiem bērniem. “Skolotājiem būs jāstrādā progresīvi un moderni. Jau šobrīd daudzi skolotāji strādā tā, kā tas būs jaunajā sistēmā, bet ir skolotāji, kuri tā nedara, jo savulaik ir mācīti mācīt citādāk. Lai skolotājam būtu interese strādāt progresīvi un moderni, nedrīkst aizmirst par atalgojumu. Nesaņemot pienācīgu atalgojumu, skolotāji “izdeg” un viņiem nav motivācijas. Nereti par atalgojumu tiek aizmirsts. Arī šobrīd skolotājus lūdz izvērtēt programmu, uzrakstīt ieteikumus, kas ir papildu darbs, papildu noslogojums, bet par to viņi neko nesaņem,” teic A.Apine.

Baidās gan vecāki, gan skolotāji
Vai bērns 1.klasē sāks mācīties sešos gados, tāpat kā līdz šim, galīgo lēmumu varēs pieņemt vecāki. “Ir vecāki, kuri izvēlas bērnu sūtīt skolā vēlāk, bet tas nav masveidā - tikai daži gadījumi. Ir nepieciešams ārsta vai psihologa atzinums, ka bērnam vajag palikt ilgāk bērnudārzā. Daudzi ir pret reformu, jo ir bailes. Noskaņojums ir negatīvs, jo cilvēkiem nav skaidrības. Skolotājiem ir bailes, jo būs jāstrādā citādāk. Savukārt vecākiem ir bailes par nezināmo - šķiet, ka ieliks solā un nu tik mācīs. Šobrīd sešos gados dārziņā, beidzot pirmsskolas apmācību, bērns prot lasīt īsus teikumus, vismaz vārdus, māk rakstīt drukātiem burtiem. Tā ir tikai viena, valodas, joma. Prot jau daudz ko vairāk zināšanu ziņā, bet būtiskākais - lai mācētu organizēt sevi, savas lietas, prastu sadarboties ar citiem bērniem, pieaugušo,” teic A.Apine.

Viss vēl diskusiju līmenī
Apes novada domes izglītības darba speciāliste Gunta Ļuļe teic, ka saistībā ar izglītības reformu izmaiņu ir daudz, tādēļ ir grūti prognozēt, kāds būs reformu rezultāts. “Būtu lietderīgi piesaistīt zinātniekus, kuri pateiktu, kā labāk darīt. Šobrīd vairāk balstās uz praksi, un reizēm katrā valsts stūrī prakse ir citādāka. Var jau būt, ka rezultāts būs labs un kopsavilkums būs vērtīgs. Ir zināms teiciens: kas nemeklē, tas neatrod. Katram jautājumam ir divas puses, un, visticamāk, viss atkarīgs no tā, kā tas beigu beigās dzīvē tiks ieviests un realizēts. Galīgo dokumentu vēl nav, un viss ir diskusiju līmenī,” skaidro G.Ļuļe.

Automātiski iecelt nevar
G.Ļuļe atceras laiku, kad astoņdesmito gadu beigās sešgadniekiem bija jāsēžas 1.klases solā. “Toreiz to darīja mehāniski - iecēla 1.klasē, un viņiem bija jāapgūst tā pati mācību viela, ko pirms tam apguva septiņgadīgie bērni. Toreiz tas neizdevās un sevi neattaisnoja. Bērni nejutās labi – režīms sēdēt 40 minūtes skolas solā neatbilda vecumposma īpatnībām. Eksperiments bija neveiksmīgs tieši tādēļ, ka to darīja mehāniski - sešgadniekam sāka mācīt to, ko mācīja pirms tam septiņus gadus vecam bērnam. Šobrīd plānotā reforma ir pavisam citādāka. Skolēniem skolā vairs neprasa stundā klusumu, bet darbīgu atmosfēru. Mūsdienu bērni ir krietni aktīvāki un enerģiskāki, un varbūt šobrīd tas attaisnotos. Toreizējo un šobrīd plānoto reformu nevar salīdzināt, jo saturs, pieeja un struktūra būs pavisam cita,” teic G.Ļuļe. 
Arī G.Ļuļes dēls 1.klasē sāka mācīties reformu laikā. “Vai bērni no eksperimenta cieta? Man par to grūti spriest, jo tolaik tam tik ļoti līdzi nesekoju. Maniem bērniem mācībās veicās labi un nekādas problēmas reforma nesagādāja. Taču, kopumā vērtējot, jā, tā bija raustīšanās. Tas bija stress gan vecākiem, gan bērniem un pedagogiem,” atceras G.Luļe.


Ko domā vecāki?

Latiņa jānotur
Laura (4 gadus veca dēla mamma)
- Šobrīd neskaidrību ir vairāk nekā skaidrības, tādēļ nevaru teikt, ka esmu pilnīga reformas piekritēja. Piekrītu, ka kaut kādas reformas izglītības sistēmā vajag, bet - kādas? Mani satrauc tas, ka visu balstīs uz kompetencēm. Prasmes un spējas ir viens, bet nedrīkst aizmirst par pašiem pamatiem, pamatzināšanām. Mūsu bērni ir gudri, tādēļ esmu bažīga, vai jaunā reforma šo latiņu nepazeminās. Piemēram, ir valstis ārzemēs, kur bērni 3.klasē mācās to, ko mūsējie mācās 1.klasē. Līdz šim mūsu bērni neizskatījās pārāk slikti, rezultāti bija labi. Neesmu redzējusi jaunās programmas nianses, bet, manuprāt, skolai nav jābūt tikai rotaļlaukumam. Ir jābūt disciplīnai, stingrībai, prasībām.

Eksperiments pēc eksperimenta
Jānis (divu bērnu tētis)
- Mūsu valstī ir pierasts rīkot dažādus eksperimentus, un, ja eksperimenti neizdodas, tad vainīgā nav. Bet kurš cieš? Parastais cilvēks, parastā tauta. Visa dzīve mums kā eksperiments – paeksperimentēja uz uzņēmējiem, spēs elpot vai nē, tagad uz bērniem. Pamācīs bērnu pa jaunai modei un kas tālāk? Paskatīsies – sanāca gudrīši vai nesanāca? Nesaprotu, kāpēc nevar mierīgi dzīvot, bet visu laiku jāizdomā kaut kas jauns. Būs jāpērk jaunas grāmatas? Kam izdevīgi? Kam izdevīgi jaunie kases aparāti? Ne uzņēmējam, ne pircējam. Tādu piemēru ir daudz. Mums valstī trūkst stabilitātes. Kā nāk jauns ministrs - jaunas idejas. Bet var taču papildināt esošo. Nav vienmēr viss jāsāk no jauna.


Kā notika astoņdesmitajos gados?
Alūksnes pilsētas sākumskolas skolotāja Maija Jauniņa
- Bērni skolās ir mācījušies visos laikos - gan miera laikos, gan kara apstākļos, gan juku laikos. Izglītības procesu regulē milzum daudz likumu, lēmumu, standartu. Cenšanās atrast labāko risinājumu nav viegls ceļš. Vai analīze un secinājumi izdarīti, mēs, parastie skolotāji, nezinām, jo tieši tobrīd sabruka valsts iekārta. Skaitījās, ka bērni mācās 1.klasē, bet reāli mācības nenotika skolas telpās, jo tolaik bērnu bija daudz un visiem vietas nepietika. Sešgadīgajiem mācības notika vai nu bērnudārza telpās, vai internātā. Šiem bērniem nebija iespējas izjust skolas vidi, kas ir ļoti būtiski – saprast, kas ir skola. Arī režīms bija citāds – mācību stundas ilga 30 minūtes, pēc pirmajām četrām mācību stundām bija “dinamiskā pauze”, pastaigas, spēles svaigā gaisā, tam sekoja vēl viena vai divas mācību stundas, pusdienas un diendusa. Dienas otrajā pusē pedagogi mainījās, un pēcpusdienā ar bērniem strādāja cits skolotājs. Bērni mācību un rotaļu telpā varēja uzturēties līdz vakaram. Obligāts bija noteikums, ka bērnu vienu nekur nelaiž. Bērni tikai vecāku uzraudzībā nāca un gāja uz mācībām. Tad vēl bija maz bērnu, kuri tik agrā vecumā apmeklēja mūzikas skolu vai mākslas skolu, tādēļ bērni mācību vidē atradās līdz vakaram.

Vienā klasē bija ļoti dažādi bērni – vieni bija apmācīti bērnudārzos, bet citi bija auguši mājās. Pedagogiem bija ļoti grūti strādāt. Lielākā problēma bija tā, ka, nonākot 2.klasē īstā skolas vidē, adaptācijas laiks bija dubultilgāks. Tāpat arī sociālo prasmju, ko var iegūt tikai skolas vidē, šiem bērniem nebija. Man kā sākumskolas skolotājai ir grūti spriest, kādas bija šo bērnu spējas vēlāk, vidusskolas periodā, apgūt komplicētos mācību priekšmetus, piemēram, matemātiku, fiziku. Domāju, ka izpratne šajos priekšmetos katram rodas individuāli.

Bija arī “otrais vilnis”, kad vienlaikus pastāvēja 1.klase sešgadniekiem un 1.klase septiņgadīgajiem. Tas laiks palicis prātā kā vislielākās neziņas, neskaidrības un haosa laiks. Telpas pirmklasniekiem bija vairs tikai bērnudārzos, un arī režīmā īstas precizitātes nebija. Visu vēl ļaunāku padarīja bargie laikapstākļi – telpas bija aukstas, vecāki nesa no mājām sildītājus, žurnālus rakstījām ar cimdiem rokās. Juku laiku, tā sakot, “nolauzām”, izkaisīti pa dažādām telpām, ne kā viena skola. Jau gadu vēlāk 1.klases bērni laimīgi un priecīgi sāka mācīties skolas telpās.

Arī jaunā izglītības reforma, ko vēl tikai plāno ieviest, nāk ar neziņu gan skolām, gan ģimenēm. 1.klase skolā ļoti līdzinās pirmajiem bērna dzīves gadiem – tik daudz jauna pirmo reizi. Katrs no mums attīstās savā individuālā kārtā, tādēļ ne jau standarti dzīvam cilvēkbērnam ir noteicēji, kad, ko, kā un kur sākt mācīties. Ja bērns ir vesels, fiziski un emocionāli nobriedis atbilstoši savam vecumposmam, ir zinātkārs, spēj tikt galā ar savām pamatvajadzībām, nekad nebūs problēmu. Vecākus rosinātu nopietni ieklausīties un ņemt vērā mediķu, pirmsskolas pedagogu, logopēdu un psihologu ieteikumus. Vecākiem pašiem nevajadzētu baidīt bērnu ar skolu. Ja nav intereses par mācīšanos – atlikt uz gadu, jo citādāk nebūs vēlamā rezultāta. Jautājums arī par to, kā bērnam būs sakārtots režīms, ārpusskolas nodarbības, to laiki, lai neveidojas pārslodze. Vai skolā būs pagarinātā dienas grupa? Septiņos gados bērns mazāk slimo, un ir bažas, ka sešgadnieki vairāk slimos, nekā būs skolā. Mēs visi gribam sagaidīt saprātīgus risinājumus!


Sešos gados nav pietiekami patstāvīgs
Jolanta Apsīte, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Sprīdītis” skolotāja
- Sešgadnieks skolā - tas ir iespējams, ja ir pielāgotas skolu telpas sešgadnieku vajadzībām. Skolās būs jāiegulda papildu līdzekļi jaunu apstākļu radīšanai, bet pirmsskolas iestādēs tādi jau ir. Skolā tad jābūt dienas režīmam kā pirmsskolā, jābūt arī skolotāju palīgam, atpūtas stūrītim, telpai dienas miegam, āra pastaigām, jānodrošina bērna uzturēšanās līdz vakaram. Vecākiem nav pat reālu iespēju izņemt pēcpusdienā bērnu un atrast iespēju, kas viņu pieskatīs.

Pieredze liecina, ka arī tagad piecgadīgo un sešgadīgo apmācībā mēs nedēļā reizi dalām grupiņu uz pusēm, jo bērnu prasmju līmenis atšķiras. Aktīvākie spēj darīt visu ātri, bet bērni, kuriem vajag lēnāku tempu, paliek kā novērotāji. Protams, dienas garumā individuālā pieeja tiek nodrošināta un bērns rosināts darboties, sasniegt rezultātu. Svarīgi, ka ir nepieciešama atbalsta sniegšana un iespēju nodrošināšana pedagogu profesionālajā pilnveidē un metodikā.

No savas personīgās pieredzes varu teikt - lielākā daļa sešgadīgu bērnu nav gatavi būt pilnvērtīgi patstāvīgi un spējīgi uz biežām darbību maiņām, tagad tās ir stundas. Tiklīdz ir jāpārkārtojas uz nākamo stundu vai arī kā sākumskolā jāpāriet no korpusa uz korpusu, bērni pamatā nespēj ātri saprast, reaģēt, kuri piederumi, soma, apģērbs jāpaņem, jāatstāj. Viņiem joprojām gribas spēlēties.
Es teiktu tā: ar prātu, intelektuāli lielākā daļa ir gatavi, bet sociāli - nē. Bērni ļoti ātri nogurst, un sākas reālas uzmanības koncentrēšanās problēmas, līdz ar to arī uzvedības problēmas. Bērnus var pielīdzināt pusgatavam ābolam - ēst var, bet sēkliņas vēl nav brūnas, nav pilnībā nobriedušas.
Tiem bērniem, kuriem esam ieteikuši nesteigties un palikt bērnudārzā, vēlāk ir lielāka stabilitāte. Arī pašus bērnus satiekot, aprunājoties ar viņiem, varu teikt, ka viņi ir diezgan nosvērti, motivētāki.

Tā ir pie šīs izglītības sistēmas modeļa, bet, ja maina kompetences, tad patiesībā mēs, paši pedagogi, tik ļoti gatavi neesam, jo nav īsti skaidrības, ko un kā darīt. Ir tikai teorija, bet nav reāla piemēra, piemēram, kādai tēmai, nedēļai vai kā citādi. Nav konkrēta pavediena, kurš varētu pakonsultēt.

— Agita Bērziņa

* Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

"Alūksnes Ziņu" projekta raksti