Sociālais darbinieks: mīti un patiesība

Mēdz teikt, ka visi laimīgie cilvēki ir vienādi laimīgi, bet nelaimīgie – katrs nelaimīgs pa savam. Turklāt dzīve mēdz mest ļoti krasus līkločus. Šodien problēmas var nomākt arī to, kas vēl vakar dzīvoja bez bēdām. Ja tā gadās, tad viss atkarīgs no katra spējām radoši pielāgoties jaunajai situācijai. Nelaime tā, ka lielākajā daļā gadījumu jaunajā situācijā mēs meklējam veco atbildi. Tas ir normāli, jo ietaupa spēkus un enerģiju. Taču mēs cenšamies izmantot veco atbildi arī tad, kad apstākļi ir tik ļoti izmainījušies, ka šī atbilde absolūti vairs nav piemērota. Un tas liecina, ka cilvēks pieķeras veciem ieradumiem, kas tomēr neizved no strupceļa.


Sarežģītu sociālo problēmu risināšanā atsevišķām personām vai ģimenēm bieži ir nepieciešama palīdzība, lai atrastu piemērotāko esošajai situācijai un savām vajadzībām efektīvāko risinājumu. Lai palīdzētu cilvēkiem noteikt, mazināt un risināt šīs problēmas, liela nozīme ir sociālajam darbam, ko veic pašvaldību sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem.

Latvijā šobrīd pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300 sociālie darbinieki. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar atbalstu klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā, palīdzību klientam attīstīt spējas risināt personiskās un starppersonu problēmas, atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personai un beidzot ar izglītošanu. Ar sociālā darbinieka palīdzību grūtībās nonākušajiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas, aprūpe un uzmanība, lai cilvēks justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā. Tomēr par sociālo darbu un cilvēkiem, kas to veic, sabiedrībā valda diezgan daudz mītu. Lūk, patiesība par dažiem populārākajiem no tiem.

  1. mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai pašvaldību sociālajos dienestos

Nav tiesa! Liela daļa sociālo darbinieku tiešām strādā pašvaldību sociālajos dienestos, taču jūs viņus sastapsiet arī nevalstiskajās organizācijās, slimnīcās, dienas aprūpes centros, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (citiem vārdiem – pansionātos un bērnunamos), dienas centros, krīzes centros, naktspatversmēs, pusceļa mājās, grupu mājās un dzīvokļos. Bez sociālo darbinieku palīdzības neiztiek arī ieslodzījuma vietās, probācijas dienestā. Tāpat sociālie darbinieki strādā arī institūcijās, kas plāno, administrē un īsteno sociālā darba politiku un sociālos pakalpojumus. Piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, Rīgas domes Labklājības departamentā, Labklājības ministrijā un citur.

2.mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem un piešķir viņiem pabalstus

Ne tikai! Personas, kurām trūkst vai nav pietiekošu iztikas līdzekļu, respektīvi - trūcīgas un maznodrošinātas personas - ir tikai viena daļa no sociālo darbinieku klientu loka. Sociālais darbs ir apzināta un plānveida izvērtējumā balstīta profesionāla darbība, kuras misija ir radīt apstākļus un piedāvāt iespēju visiem cilvēkiem, attīstot viņu pašu potenciālu un piesaistot resursus, pašiem mainīt savu apgrūtinošo sociālo situāciju. Cilvēki tiek motivēti uzlabot savu dzīves kvalitāti.

Protams, ja personai vai ģimenei trūkst nauda/finanšu līdzekļi vai, ja tie nav pietiekoši, tad sociālais darbinieks nereti sniedz arī sociālo palīdzību. Te runa ir par pašvaldību pabalstiem. Bet tas ir tikai viens no resursiem sociālajā darbā. Atsevišķām personām vai ģimenēm bieži vien ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, lai atrastu piemērotāko un efektīvāko risinājumu arī citās situācijās. Piemēram, tas var būt iemaņu trūkums, kad piedzimst bērns. Tā var būt vardarbība dažādās izpausmēs, atkarības, bezdarbs, u.c. Visos šajos gadījumos būtiska nozīme ir tieši sociālajam darbam, ko veic sociālie darbinieki. Viņi strādā ar ikviena vecuma, dzimuma, rases, reliģiskās pārliecības u.c. atšķirību cilvēkiem neatkarīgi no to sociālekonomiskā statusa, ar vienu mērķi - palīdzēt atrisināt sociālās problēmas, kas ietekmē katra šī cilvēka ikdienu.

3.mīts. Sociālais darbinieks var atrisināt jebkuru situāciju un problēmu

Nu, protams, ka tas nav iespējams. Bieži sociālie darbinieki “palīdz satikties” cilvēkiem, kuriem trūkst resursu, ar resursiem, ar to domājot sociālos pakalpojumus, finanšu līdzekļus sociālās palīdzības formā utt. Taču būtiskākais ir tas, ka sociālie darbinieki kopā ar klientu izzina un meklē arī cilvēka paša stiprās puses un iekšējos resursus. Tos pēc tam klients pats, ar sociālā darbinieka atbalstu, var pilnveidot savas sociālās situācijas uzlabošanai vai atsevišķos gadījumos – nepasliktināšanai. Ne velti sociālos darbiniekus dēvē arī par “pārmaiņu aģentiem”, nevis par “pārmaiņu veicējiem”. Tas nozīmē, ka tikai un vienīgi katrs cilvēks pats ir spējīgs mainīt savu sociālo situāciju! Saprotams, ka tas nebūt nav viegli, un tāpēc arī bieži vien ir nepieciešams atbalsts un palīdzība, ko sniedz sociālais darbinieks. Vienkāršāk sakot, sociālā darba rezultāts ietekmē sabiedrību kopumā, mūsu visu labklājību, tomēr sociālais darbinieks viens pats nevar nodrošināt ne personas, ne ģimenes, ne arī sabiedrības labklājību.

4. mīts. Sociālais darbinieks ir “glābējs”, kurš strādā 24 stundas septiņas dienas nedēļā

Nē, tā nav! Sociālais darbinieks nav nedz “glābējs”, nedz “ugunsdzēsējs”, nedz “ātrā palīdzība”. Viņš arī nespēj acumirklī uzlabot jebkuru situāciju. Viņš neaizdod naudu, un viņam nav virkne brīvu mājvietu, ko uzreiz piedāvāt vajadzības gadījumā. Jāsaprot, ka sociālajam darbiniekam nav nekādu burvju nūjiņu - lai gan, iespējams, kāds to arī vēlētos! Sociālajam darbiniekam, veicot savu profesionālo darbu, nav arī neierobežots laiks. Viņam, tāpat kā ikvienam strādājošajam, ir konkrētas darba stundas un brīvais laiks. Turklāt sociālais darbs ir profesionālu darbību kopums, kas tiek veikts arī attiecīgā tam piemērotā vietā, vidē, noteiktos apstākļos un ar noteiktu mērķi, nevis jebkur. Vidējā sociālā darbinieka darba nedēļa ir 40 stundas, taču nereti viņi strādā arī vakaros pēc darba laika beigām, nedēļas nogalēs un svētku dienās, ja ir neatliekama krīzes situācija, kas jārisina. Bet diemžēl nereti sociālais darbinieks, vēloties maksimāli palīdzēt citiem, pazaudē robežu starp darbu un personīgo dzīvi. Tāpēc, lai izvairītos no pārpūles un izdegšanas, sociālais darbinieks mācās distancēties un nodalīt darbu no personīgās dzīves, lai saglabātu veselīgu dzīves līdzsvaru.

5.mīts. Ikviens labsirdīgs, laipns un “labs” cilvēks var būt sociālais darbinieks

Tā tas nav! Labsirdība, laipnība un virkne citu lielisku īpašību ir noderīgas, pat nepieciešamas, taču ar to vien nepietiek, lai strādātu par sociālo darbinieku. Vēsturiski sociālais darbs ir radies un attīstījies laikā, kad cilvēki palīdzēja viens otram, kad kādam no viņiem bija radušās problēmas. Mūsdienās pasaulē un arī Latvijā sociālais darbinieks ir profesija, un sociālā darbinieka kvalifikāciju iegūst personas ar attiecīgu augstāko izglītību. Ir vienmēr jāatceras, ka sociālais darbinieks ir viens no to profesiju pārstāvjiem, kas ikdienā reāli palīdz citiem. Tāpēc, lai sociālais darbinieks varētu praktizēt savā profesijā, viņam regulāri ir jāpilnveido sava profesionālā kompetence – piedaloties apmācībās, gan arī supervīzijā – procesā, kurā sociālais darbinieks var analizēt pats savu praktisko darbu, atrast risinājumus ar darbu saistītām problēmām, kas var būt gan praktiskas, gan metodiskas, gan emocionālas.

Lietotāju raksti