Uguns rituāls – ziedēšanas priekam

Vasaras saulgriežos aktivizējas saules dzīvības spēks dabā un mūsos
Vasaras saulgriežu lielajā ziedēšanas trakumā jūtama auglības un saules enerģijas dzīvības spēka mistērija. Tā nav iedomājama bez jāņugunīm - šķīstošās, svētību un auglību nesošās uguns stihijas. Mūsu senči uzskatīja, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus visnoslēpumainākā enerģija, cauru kuru var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem.

Attīra garu, miesu un dvēseli
Iedziļinoties latviskajā dzīvesziņā, psiholoģijas konsultante, dziedniece un vienkārši vieda sieviete Sarmīte Krišmane iepazinusi un izjutusi visas četras dabas stihijas. Vairāk nekā 10 gadus viņa vada uguns rituālus, turklāt savas zināšanas un pieredzi nodod citiem. Nesen seminārā Madonā viņa stāstīja par uguns rituālu vasaras saulgriežos.


"Šo gadu laikā esmu izkristalizējusi to rituāla variantu, kas labi iekļaujas vidē, kurā dzīvoju. Tas nenozīmē, ka visiem ir jādara tieši tāpat. Katrs var veidot savu rituāla variantu," saka S.Krišmane.

Viņa atzīst, ka uguns rituāls ir maģiska darbība, kuras laikā cilvēka apziņa attīrās. Tāpēc pasaule no pirmatnējā haosa tiek radīta aizvien no jauna.

"Uguns ir kā slieksnis uz citām dimensijām, bet ugunskurs - pasaules centrs, kas nodrošina tiešu kontaktu ar Dievu. Rituāla laikā tā dalībniekiem attīrās gan gars, gan dvēsele, gan miesa," akcentē S.Krišmane.

Viņa atklāj, ka ezotēriskajā literatūrā atrodams pat pieņēmums, ka rituāla enerģētika spēj apkārtnē iznīcināt kaitīgās baktērijas. Tik spēcīgu iedarbību var panākt, ja cilvēki ir atvērti un no sirds vēlas piedalīties rituālā, ļauties uguns spēkam. Absolūtas harmonijas izjūta rodas brīdī, kad cilvēks ir pilnīgi nojaucis visas robežas starp sevi un pasauli. Tad rituāla dalībnieku lūgšanām un vēlējumiem ir milzīgs spēks.

Rituāla uguns ir svēta
Mūsu senčiem bija trīs ugunskuru veidi, bet S.Krišmane šoreiz vairāk pievēršas ģimenes ugunskura variantam. To iekur dienas vidū, kad saule ir visaugstāk, tad uguns spēks tika veltīts mājai un ģimenei. Pēc tam tika uzvilkta kārts, kuras galā dega muca vai ritenis. Tā bija zīme, ka šajās mājās gaida jāņabērnus. Jo augstāk bija uzslieta kārts, jo tālāk to varēja redzēt un vairāk ciemiņu saaicināt.

"Ja cilvēki nāk ar labām domām, tad viņi ienes auglību sētā. Jo vairāk jāņabērnu sanāks, jo auglīgāks būs gads," skaidro Sarmīte.

Tad iededz otru ugunskuru pirmā izdzisušā vietā. To veido kā aku no deviņiem žagariem jeb skaliem. Tajā ieliek oglītes no iepriekšējā gada rituāla ugunskura. Trešais ugunskurs vēl ir saglabājies mūsu tradīcijās. Pie tā dziedāja un dejoja, ēda un dzēra, lēca pāri ugunskuram... To kurināja pie upes vai kalna galā visu nakti, lai varētu sagaidīt rīta sauli.


Taču sakrālo ugunskuru kūra tikai dzimtas svētajā vietā, kas bija izveidota uguns rituāliem. Tur nekad nededzināja žagarus vai pērnās lapas. "Jāatceras, ka rituāla uguns ir svēta. Tajā nedrīkst cept šašliku vai mest izsmēķus. 16 reizes gadā ir jāgodina uguns spēks, tāpēc šī vieta ir noslogota. Turklāt katrai ugunij ir savs uzdevums - jāsadedzina atkritumi vai jāpiesaista svētība," skaidro S.Krišmane.

Saulgriežos godina sauli
Uguns rituālam var veidot dažādas pamatnes formas ugunskurus, tāpēc ir jāzina, kādam mērķim to krauj.

"Pirms iekuru ugunskuru, es pieeju pie ugunskura vietas un sasveicinos ar uguns garu, kurš tur snauž oglītēs no iepriekšējā uguns rituāla, un lūdzu Dieviņa palīdzību. Tā ir vajadzīga arī tad, ja ugunskura vietu veido no jauna. Tad vispirms ir jāatrod vieta, ko sauc par enerģijas aku. Var arī citā vietā, ja aku neizdodas atrast, jo tā izveidosies pēc vairākiem uguns rituāliem," klāsta S.Krišmane.

Ugunskuram liek egles un priedes sveķus, kadiķa zariņus. To aizdedzinu ar vaska sveci, dziedot "Dedzi, dedzi, uguntiņa", kas piesaista uguns enerģiju.

Kad šī mazā ugunskura oglītes ir atdzisušas, tiek likts jauns ugunskurs. Vasaras saulgriežos saulītes godināšanai pamatu veido apaļu. To veido ar mazām pagalītēm, Bet apkārt pagales liek stāvus. Rituāla ugunskuru izmanto tikai dabiskus materiālus. Ja grib ļoti spēcīgu uguni, tad izvēlas deviņu dažādu lapu koku pagales


"Ugunskuru veido vīrietis, kuram uzticos, vai arī es pati. Citu nevienu tur nelaižu, jo tā ir mana meditācija. Es lūdzu augstāko spēku aizsardzību un savu senču palīdzību, tāpēc tas ir dziļi intīms process," atklāj Sarmīte. Pa saulītei apkārt ugunskuram liek paparžu zarus, kas izskatās kā saules stari. Pēc tam ozolu vītni liek uz paparžu galiem. Vītni var rotāt ar ziediem, kā arī uz vītnes ārējās malas likt tautiskās jostas vai prievītes. Apkārt liek ziedojuma trauciņus, kuros ir Latvijā augušas sēklas, lai katrs var no trauciņa paņemt un ziedot ugunij.

Trejdeviņas zālītes un vēlējumi
Ja uguns rituālā piedalās ne tikai ģimenes locekļi, bet arī citi, tad visi kopā izveido apli, lai rastos vienas saimes sajūta. Visiem ir jābūt trejdeviņu ziedu pušķītim. Cilvēkiem, kas ar mīlestību izturas pret dabu, tā atveras. Daba ir labākais un patiesākais sarunbiedrs, jo nespēj melot.

"Tā ir lieliska meditācija, lasot deviņus augus un domājot par savām vajadzībām, vēlmēm: veselību, naudu, attiecībām... Pēc tam deviņus augus jāplūc par radiem, draugiem un kaimiņiem. To, protams, ir vairāk. Taču citiem varam vēlēt tikai laimi: vēlos, lai mani bērni ir veseli un laimīgi, lai mani radi ir laimīgi... Protams, var būt kādi īpaši cilvēki, kam plūc ziedus ar laimes vēlējumu. Tad vēl lasa deviņus ziedus ar domām par pagastu, pilsētu, novadu, valsti, kontinentu, zemeslodi, visumu, galaktiku," norāda S.Krišmane.


Ar ziedu pušķiem sapulcējušies iet apkārt ugunskuram, sadodoties rokās un dziedot. Vispirms iet pret sauli, pēc tam - pa saulei, kamēr ir jūtama vienotība. Tad iekur uguni, un rituāla vadītāja savieno visas četras stihijas, dod ūdeni uguns garam, to uzšļakstot liesmām un arī rituāla dalībniekiem. Ugunij ziedo medu, pa saulītei trīs reizes uzlejot uz pagalēm. Tiek skandētas un dziedātas tautasdziesmas.

Dievs ienāca šai vietā(i)
Kad uguns pabarota, ugunskurā liek pērnos vainagus. "Vainagos, kuri bijuši galvā uguns rituāla laikā, ir milzīgs spēks. Uzliekot vainagu, piesaista enerģiju galvai. Tāpēc vainagā ievītās zāles var izmantot arī tējā, lai ārstētu sevi un mājlopus," atklāj S.Krišmane. Kad ugunskurā sadeg pērnie vainagi, liesma ir ļoti karsta. Tajā laikā ieteicams domāt, no kā nepatīkama gribētu atbrīvoties, arī to atdodot ugunij. Ja vēlas, var ugunij ziedot vārpu vainagu no jaunās labības, lūdzot labu ražu, un košu ziedu vainagu kā simbolu dvēseles skaistumam. "Nepietiek ar to, ka esam paēduši. Ir vajadzīgs arī skaistums dvēselei," piebilst S.Krišmane. No dārza puķēm, kādas patīk ģimenes locekļiem, var novīt un ziedot ugunij vainagu dzimtas saticībai.


Tad lēni, lēni "atbrauc" Dieviņš. S.Krišmane ievērojusi, ka parasti par tā atnākšanu tiek dota zīme - putni sāk neprātīgi dziedāt, sagāžas ugunskurs vai arī tajā uzšaujas liesmas, gadās, ka rituāla dalībniekiem pievienojas kāds nokavējies, tātad notiek kaut kas tāds, kas liecina par procesu. Rituālu turpina daudzinājumi, kurus katrs var meklēt tādus, kādus atzīst par vajadzīgiem. Cits pēc cita savu trejdeviņu zāļu pušķi ziedo ugunij, sakot: "Lai top!" Līvu valodā tas skan kā "līgo"."Nedrīkst mest pušķi ugunij acīs. To atdod mierīgi, sakot - uguns, pieņem," brīdina Sarmīte.

Gribas samīļot visu pasauli
Kad uz uguns saliek dzīvos ziedus, ir lieli dūmi un maz uguns. Tāpēc jāraugās, lai ugunskurs neapdzistu. Kamēr apkārt griežas neparastas formas - sprogaini - dūmi, var domāt par to, ko vēlas piepildīt. "Viena lieta, ko mēs gribam. Bet cita - vai mūsu vēlmes sakrīt ar Dieva gribu. Dziedot "Pie Dieviņa gari galdi", viss tiek nodots Dieva rokās. Savukārt enerģijas nostiprināšanai der visas tautasdziesmas, kurās ir kaut kas krustām vai šķērsām," vēsta S.Krišmane.

Rituālam beidzoties, ugunskurs tiek novākts. Pa saulītei satin jostas. Visi ņem vītni un pa saulītei uztin to piramīdā ugunskuram, pēc tam uzceļ papardes, lai viss sadeg. Tad ir vareni dūmi, kuros ir jāgorās, lai stiprinātu veselību. Ar tautas dziesmu

"Šķiramies mēs, ļautiņi," visi izklīst labā noskaņā. "Vēlot labu, cilvēks sajūt, ka viņā pildās spēks. Dieviņš dod spēku. Rituāla laikā visi tik ļoti uzpildās ar pozitīvām emocijām, ka jebkuram var novēlēt visu to labāko. Veidojas tā labā atmosfēra, ka ej kur gribi, visur par tevi priecājas. Vārdi plūst, bet tu pat nezini, vai tie ir svarīgi, jo daudz vairāk jūti aiz tiem," secina S.Krišmane. Tad ir tā, ka visu pasauli gribas samīļot.

Sarunas par dzīvi