Pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Tas ir tikpat ilgs laika posms, kādu pastāvēja pirmā brīvvalsts, kuru vairums atceras kā uzplaukuma periodu. Tagad noieto ceļu tikai nosacīti var tam pielīdzināt, jo gājis ir kā pa celmiem. Vairums tāpat kā es nekad nav izjutuši izslavētos treknos gadus. Manuprāt, ir pietrūcis skaidru mērķu, patstāvības un noteiktības to sasniegšanā. Izrādījies, ka vieglāk ir iegūt kāroto brīvību, nekā prast to atbildīgi izmantot, izvēloties labāko un drošāko ceļu.

Vērojot stārķu rosību ligzdās, rodas pretrunīgas izjūtas – prieks mijas ar bažām par postu, ko lielā skaitā savairojušies stārķi nodara, iznīcinot mazākos putnus un zaķēnus. Turklāt pat bērni zina, ka stārķi cilvēkiem mazuļus un arī svētību to dzimšanai nenes, kā tika uzskatīts senāk.

Pagājušajā sestdienā baudīju brīnišķīgu atpūtu tuvajās ārzemēs – Igaunijā, Tartu.

Mani patīkami pārsteidz, ja tas, kas šķitis nemainīgs, pēkšņi rada citas izjūtas un atziņas. Pie tādiem notikumiem varētu ierindot Sieviešu dienu, kas no klišejiskiem sarkano tulpīšu svētkiem, manuprāt, kļuvuši par savstarpējas cieņas un prieka svētkiem.

Ikgadējais jampadracis, lemjot, vai pareizticīgo Ziemassvētkiem būtu vajadzīga brīva diena, kļuvis tradicionāls.

Ar katru brīdi tuvojamies izšķirošajam referendumam, kurā uzzināsim, cik mūsu pilsoņu atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu bez kādām iebildēm, piebildēm vai atrunām. Skaidri un gaiši vēlēšanu zīmē ievelkot krustiņu “pret” krievu valodu kā otru valsts valodu.

Cik vien atceros, visus pēdējos gadus dzimstība ir bijusi ievērojami mazāka par mirstību gan mūsu novados, gan valstī.

Holandē ir leģenda par mazu puisēnu Hansu, kurš izglāba savu pilsētu, tuviniekus un visus iedzīvotājus no noslīkšanas. Viņš pamanīja sūci pilsētas aizsprosta dambī un ielika spraugā savu mazo pirkstiņu, lai ūdens spēks nesagrautu. Visu nakti līdz pat rītam puisēns sauca pēc palīdzības, bet neviens viņu nedzirdēja. Tikai rītausmā kāds pamanīja pārsalušo zēnu, un palīgi vairs nekavējās.

Jo dienas jo vairāk tiek nokaitēta atmosfēra starp latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas aizstāvjiem un tiem, kuri gatavojas referendumā balsot par otru valsts valodu – krievu valodu.